Latvijas vienīgajai indīgajai čūskai augustā dzimst mazuļi, tāpēc tās ir sevišķi neveiklas, un jāsargājas rāpulim uzkāpt. Odzes kā jau ziemeļnieces neuzticas dabas sildošajām rūpēm, tāpēc olas iznēsā savās miesās trīs mēnešus un tad dzemdē 5–15 krietnu sprīdi garus mazuļus. Odžu bērni sākumā ēd lielos kukaiņus, tārpus un gliemjus.
Novērojumi liecina, ka pēdējos gados čūskas tiek atrastas ne vien mežu tuvumā, bet arī pilsētu parkos, pie daudzstāvu māju durvīm, bērnudārzu teritorijās un bijis pat gadījums, ka čūska bijusi dzīvoklī. Speciālisti uzskata, ka čūskām radīti labvēlīgāki apstākļi, jo lauksaimniecībā kaitēkļu apkarošanai tagad tiek mazāk izmatotas dažādas ķimikālijas, kas iepriekš kaitēja arī čūskām. Tāpat zeme tiek mazāk apsaimniekota, jo vietās, kur kādreiz bijuši tīrumi, tagad saauguši krūmi un tā dēvētā Latvijas kokvilna.
Latvijā ir sastopamas trīs sugu čūskas – odze, zalktis un gludenā čūska. Nereti cilvēki ar čūsku jauc glodeni, kaut arī glodene ir bezkāju ķirzaka, un ir cilvēkam absolūti nekaitīgs radījums.
No šīm trim čūsku sugām, kuras var sastapt ceļotājs, indīga ir tikai odze. To krāsa ir ļoti mainīga – no gaišpelēkas vai gaiši dzeltenbrūnas līdz tumši sarkanbrūnai un pat pilnīgi melnai. Visvieglāk odzi var atpazīt pēc raksturīgās tumšās zigzagveida muguras svītras, kas parasti nav tikai pilnīgi melnajām odzēm. Uz galvas odzēm ir tumšs X veida zīmējums. Raksturīga pazīme ir odzes plakanā un trijstūrainā galva, kas ir diezgan krasi norobežota no pārējā ķermeņa, kā arī tās ķermeņa forma – odze ir diezgan resna čūska. Odze var būt līdz 80 cm gara, lai gan visbiežāk sastopamie eksemplāri ir 50 – 60 cm gari. Odze sastopama jauktos mežos ar laucēm un pļavām, sūnu purvos, aizaugušos izcirtumos, nereti sastopama ceļmalās. Dienas laikā bieži sildās saulē. Parasti odze baidās no cilvēka un cenšas pēc iespējas ātrāk noslēpties, tomēr, ja tas neizdodas, čūska skaļi šņāc.
Ko darīt, ja iekodusi odze?
Ja odze ir iekodusi, uzreiz jācenšas izspiest no brūces pēc iespējas vairāk asiņu. Nekādā gadījumā nedrīkst atsūkt asinis ar muti, jo mutes dobumā var būt brūcītes, tā pats glābējs var saindēties. Tāpat nav ieteicams brūci griezt vai apdedzināt. Vēlams koduma vietu apmazgāt ar kālija permanganāta (zilo graudiņu) šķīdumu. Vēlams dzert daudz šķidruma, tādējādi “atšķaidot” indi organismā. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu un citas uzbudinošas dabas dzērienus (kafiju, tēju). Virs koduma vietas nedrīkst likt žņaugu – šāda rīcība var izsaukt audu nekrozi. Tāpat jāatbrīvojas no visām spiedošām lietām – jāatpogā apkaklīte, piedurknes, jāatbrīvojas no pulksteņa, aprocēm un citiem līdzīgiem aksesuāriem, jo tie, veidojoties tūskai, darbosies kā žņaugi. Cietušais jānovieto guļus ēnā un jāuzrauga, lai netiktu kustināts sakostais loceklis. Pēc kodiena iespējami drīz cietušais jānogādā ārstnieciskā iestādē vai jāizsauc medicīniskā palīdzība. Jāņem vērā, ka mēģinājums pašam “aizskriet” pie ārsta parasti beidzas ar samaņas zudumu.
Šādās situācijās noteikti noderēs arī veselības apdrošināšana.
Avots: radio1.lv; tvnet.lv
